FILOSOFISKI ESTĒTISKĀ MĀCĪBA
Preambula
Pēdējos gadu desmitos un, jo tālāk, jo vairāk, zinātne radikāli pārskata un dziļi pārvērtē tādas antīkās filosofijas sistēmas kā platonismu, aristotelismu un neoplatonismu. Šajā sakarībā tiek pārskatītas un no jauna novērtētas atbilstošās viduslaiku filosofijas sistēmas. Konkrēti, ja agrāk vienkārši un kaujinieciski tika runāts par „viduslaiku sholastikas uzplaukumu”, kas bija balstīts Aristoteļa filosofijā, tad šodien par to izsakās ar daudz lielāku piesardzību un ar lielu dažādu ierobežojumu un izņēmumu daudzumu. Lai gan joprojām iespējams runāt par Rietumu filosofijas uzplaukumu XIII gs., tādi termini kā „viduslaiki” vai „sholastika” tiek pakļauti šaubām un sen ir kļuvuši strīdīgi. Šodien par pagalam novecojušu jāuzskata Alberta Lielā, Akvīnas Toma, Bonaventūras vai Johana Dunsa Skota raksturojums, saskaņā ar kuru tie būtu izteikti aristoteliski filosofi. Mūsdienu pētnieki XIII gs. valdošajā filosofijā saskata neoplatonismu ne mazāk kā aristotelismu.
Šodien vairs nav iespējams domāt tā, kā domāja, piemēram, vecais A.Štekls, ka XIII gs. notika aristotelisma attīrīšanās no neoplatoniskiem elementiem, kuros Aristotelis bija monolīti saistīts arābu filosofijā. (skat. 118, 173) Pētījumi rāda, ka notika nevis aristotelisma attīrīšana no neoplatonisma, bet gan no arābu neoplatoniskā aristotelisma pagāniskajām iezīmēm. XIII gs. Rietumu darbinieki centās no arābu neoplatoniskā aristotelisma atdalīt jebkādas Austrumu iezīmes un likt neoplatonisko aristotelismu kristīgā teisma kalpībā.
Taču vissvarīgākais, ka neatkarīgi no teisma Toms, Bonaventūra un citi plaši izmanto gan neoplatonismu, gan tajā pamatoto un Bizantijā tik populāro Areopagītiku. Ik uz soļa filosofiskajā sistēmā neoplatoniķu manierē tiek izcelta virsprāta elementu klātbūtne, priekšplānā tiek izvirzīta domāšana gan tās kosmiskajā līmenī, gan arī tīri cilvēciskas rīcības līmenī, tiek veidota detalizēta dialektiska hierarhija no zemākās matērijas caur dabu, cilvēku un augstākajām būtnēm uz absolūtu kosmisku un virskosmisku saprātu, rūpīgi tiek apgūta antīkā plastiskās domāšanas teorija un aristoteliskais individualitātes princips traktēts kā konsekvents teisms, kas cilvēciskajā subjektā ir klātesošs teju vai taustāmi veidotās inteligiblās konstrukcijās.
Tajā estētikā, kas radās uz šāda aristoteliski komplicēta neoplatonisma pamata, ir daudz jauna. Pirmais un galvenais ir tas, ka priekšplānā izvirzījās saprāta problēmas, kas spraigumā un nelokāmi realizētajā sistemātikā tālu pārsniedza episki mierīgo antīko dialektiku. Arī antīkajā filosofijā, sākot ar Anaksagoru un beidzot ar vēlīnajiem neoplatoniķiem, nemitīgi tika izvirzīta un risināta saprāta problēma. Šķiet, ka oriģinālāko un intensīvāko šīs problēmas risinājumu atrodam Aristoteļa darbos un tieši viņa mācībā par Prātu kā kustības pirmcēloni. Šī mācība, protams, tās iedīglī bija jau Platonam, bet dziļāk un daudzpusīgāk tika izstrādāta neoplatonismā. Tomēr saprāta problemātika XIII gs. Rietumu filosofijā iegūst daudz jūtamāku nozīmi tāpēc, ka šie laiki bija iezīmīgi ar teisku ticību atklāsmei. Tieši tas saprāta problēmai radīja īpašu komplicētību. Šāds lietu stāvoklis tiem, kas paši nebija nodarbojušies ar šo filosofiju, vecajā un tradicionālajā viduslaiku filosofijas vēsturē ieguva visai
vienkāršotu raksturojumu, ko izteica viena frāze: „Filosofija – teoloģijas kalpone”. Nav šaubu, ka filosofija tolaik patiešām apkalpoja arī teoloģiju. Tomēr, jo vairāk ņem vērā autentiskus tekstus, jo aina izrādās daudz sarežģītāka, un tieši: XIII gs. filosofiskajās skolās saprātu, pirmkārt, apskatīja kā „dabisko” saprātu (ratio
naturalis), kam pašam piemīt izziņas un vispārinājuma spēks, taču nepastarpināta tās
vai citas esamības uztvēruma klātbūtnē. Šī esamība, pirmkārt, tika traktēta kā parasta materiālā esamība, ko uztveram ar ārējo sajūtu orgānu palīdzību. Pārsteidzoši, ka 400 gadus pirms Loka un angļu empīrisma Toms nepārprotami izvirza tēzi, kurā apgalvo: „Jebkura mūsu intelektuālā izziņa sākas ar juteklisku uztvērumu (sensu)”. Par intelektu Toms skaidri runā, ka tā ir „tīra tāfele” (tabula rasa) un tajā neeksistē nekādas aprioras formas. Vēl vairāk, atbilstoši Tomam „jebkāda izziņa norisinās, izzinātājam sevi pielīdzinot izzinātajam”. Tātad Toma gnozeoloģija un estētika ir pamatota atspoguļošanas principā.
Toms māca, ka izzinātāja un izzināmā attiecību rezultātā rodas tas, ko viņš sauc par species - „šķirne”. Šis termins, bez šaubām, ir platoniski aristoteliskā un neoplatoniskā termina „eidos” tulkojums, ko tulko arī kā „ideja” vai „forma”. Taču ideja vai forma šajā gadījumā nav nedz tīri materiāla, jo citādi tā nebūtu izziņas rezultāts, nedz tīri intelektuāla, jo tad nāktos atzīt subjektīvi aprioras formas, bet to esamību Toms noliedz. Šis eidos, šī ideja vai forma vienā un tajā pašā nozīmē ir gan materiāla, gan intelektuāla. Tādējādi Toma mācības par izziņu un, kā tālāk uzzināsim, arī estētiku pamatā ir materiāli plastisks princips, kas no šodienas skatupunkta kā loģiski, tā arī ontoloģiski var tikt saprasts tikai kā materiālās un jēgas sfēru dialektiska vienība.
Šķiet, nav vajadzīgs pierādīt, ka, minētos tekstus ņemot nopietni, nav redzams pat mājiens uz filosofiju kā teoloģijas kalponi. Filosofija šeit, pirmkārt, kalpo parastai jutekliskai pieredzei un visdabiskākajai zinātnei par visparastāko materiālo esamību.
Cita lieta, kad Toma darbos lasām, ka eksistē ne tikai materiālas būtības, bet arī garīgas būtības, kas beigu beigās izrādās ticības un atklāsmes patiesības. Tomēr arī šeit saprāts iegūst savu jēgu tikai garīgās pieredzes apstrādes rezultātā, turklāt šī garīgā pieredze līdzīgi jutekliski materiālajai, cilvēka saprātam nav pieejama tās pilnībā, bet ir pieejama vienīgi saprāta piepūles apjomā. Šajā gadījumā, ja vēlaties, filosofiju zināmā mērā var uzskatīt par teoloģijas kalponi. Taču kalponei piemīt pārāk liela brīvība, pārāk liels galīgo formulu meklējums un izteikta uzbūvju nosacītība. Tādējādi, lai arī Tomam dievība ir nemateriāla un eņģeļu bezmiesīgajai pasaulei matērija nav nepieciešama (šeit formas pašas sev izrādās matērija un tāpēc tiek nosauktas par subsistentām formām), Toma darbos visur konstatējam dziļu materialitātes izjūtu, kas viņam liek traktēt esamību, idejas un jebkādu māksliniecisko pieredzi vienīgi materiāli plastiski neatkarīgi no tā, vai šo nepastarpināti esošo materialitāti saprot tīri jutekliski vai tīri garīgi. Tāpēc nebrīnamies, kad Toms piemin un komentē apustuļa Pāvila vārdus par to, ka „neredzamās īpašības” Dievā, koncipējot ar tā palīdzību, ko Dievs ir radījis, izrādās pilnībā redzamas - „gan viņa mūžīgais spēks, gan viņa dievišķība”.
Pieminētajās vispārējās XIII gs. Rietumu filosofijas aprisēs nevar neredzēt tiešu prelūdiju Renesansei, ja ne pat tās sākotnējo stadiju. Gan saprāta kults, gan tā pamatojums pieredzē, gan materiāli plastiskā būtība, kurā dialektiski sakrīt matērija un jēga, - tas viss ir nepārprotams Renesanses priekšnoteikums. Tas ir tas, ko vārda pilnā nozīmē un ar pilnu pārliecību var saukt par protorenesanses estētiku, nevis ar kaut kādu novazātu un reti kuram saprotamu izteikumu „viduslaiku sholastikas uzplaukums”.
Tagad uzskaitīsim svarīgākos darbiniekus, kuri var tikt uzskatīti par protorenesanses estētikas pārstāvjiem, bet turpmākajā no šī grandiozā materiāla minēsim tikai nedaudzus estētiskus spriedumus, kas būs vienkāršākie, visskaidrākie un visuztveramākie. Viņu vārdi ir: Halles Aleksandrs (miris 1245. g.), Overņas Vilhelms (miris 1264. g.) Vinsents no Bovē (miris 1264. g.), Alberts Lielais (1193 – 1280), Akvīnas Toms (1225 – 1274), Strasburgas Ulrihs (miris 1277. g.), Bonaventūra (1221 – 1271), Ģentes Heinrihs (1217 – 1293), Rodžers Bēkons (1214 – 1294), Raimunds Lullijs (1235 – 1315), Johans Dunss Skots (1264/74 – 1308). Par šīs skolas hronoloģisko garumu jāteic, ka galveno tās pārstāvju darbība, vispārīgi runājot, norisinās XIII gs. vidū un otrajā pusē - tātad tikai apmēram piecdesmit gadu, ja neņem vērā Albertu Lielo, kas dzimis vēl XII gs. beigās, un Dunsu Skotu, kas miris XIV gs. sākumā. Šī protorenesanses estētika, kā vēlāk redzēsim, mākslā hronoloģiski diezgan precīzi sakrīt ar to, ko var saukt par agrīno itāļu gotiku. Tādējādi kopumā šo estētiku, kas uzplauka XIII gs. otrajā pusē, var dēvēt arī par agrīni gotisko estētiku vismaz tās filosofiski teorētiskajā nozīmē*.
*Turpmākajā izklāstā tiks lietoti teksti, kas tulkoti izdevumā „Estētikas vēsture. Pasaules estētiskās domas pieminekļi”, 1. sēj. „Antīkais laikmets. Viduslaiki. Atdzimšana”. M., 1962. (58) Uz Tomu šeit attiecas 289. – 291. lpp. Tā kā šie teksti antoloģijā iekļauti neapstrādātā veidā, būs nepieciešams tos pakļaut noteiktai interpretācijai, kā arī papildināt ar citiem šo filosofu tekstiem, kuri ir svarīgi vēsturiski filosofiskai analīzei. Saīsinātos Toma sacerējumu nosaukumus lasītājs var atšifrēt ar grāmatas „Sancti Thomae Aquinatis operum omnium indices et
concordantiae”. Stuttgart, 1974., palīdzību.
Akvīnas Toms
Visbiežāk citē Akvīnas Toma tekstu par to, ka skaistumu veido veselums (integritas), proporcijas jeb saskaņas (consonantia) un skaidrība (claritas), ar ko tiek saprasts idejas vai formas ideālais starojums. Jau šis teksts vien sniedz daudz interesanta protorenesanses estētikai. Lai to uztvertu Toma filosofijas gaismā, jāteic, ka šīs trīs kategorijas, bez šaubām, liecina par to autora dialektisko domāšanas veidu.
Stingri runājot, Tomam ir nevis trīs, bet piecas kategorijas, jo papildus 1) veselumam, 2) proporcionalitātei un 3) skaidrībai jeb spožumam viņš runā arī par 4) priekšmeta „daļām”, kas redzamas to 5) vienībā. Priekšmeta daļu daudzums un dažādība Tomam ir ne tik daudz kvantitatīvs, cik kvalitatīvs raksturojums, kas nosaka priekšmeta vērtību esamības hierarhijā. Eksistē daudzdaļīgi un salikti radījumi, kas paši nevar sasniegt pilnību un hierarhijā atrodas zemāk par cilvēku. Cilvēks tāpat ir daudzdaļīgs un salikts, taču spējīgs savu sarežģītību pilnveidot līdz absolūtai vienotībai. Un visbeidzot ir Dievs, kurā jebkāda viņa iespējamība un esamība vienmēr atrodas uz augstākās iespējamās pilnības pakāpes. (S.th., 1a, q. 77 art. 2 c.)
Par pirmo skaistuma priekšnoteikumu Toms uzskata veselumu, kas ir tas pats, kas pilnība. Jebkura lieta, kaut nedaudz zaudējusi savu veselumu, kļūst bezveidīga. (S.th., 1a, q. 39 art. 8 c.) Vienotība ir galvenais lietas eksistences priekšnoteikums; tātad varam teikt, ka skaistas lietas skaistuma fakts, t.i., tās daļu saliedētība vienā veselumā, liecina par tās esamību, realitāti. „Jebkas esošais ir vai nu vienkāršs, vai salikts,” raksta Toms. „Taču tas, kas vienkāršs, nav dalāms kā aktuālā, tā potenciālā nozīmē. Gluži pretēji, tam, kas salikts, nav esamības, kamēr tā daļas atdalītas, taču tas [iegūst esamību] tikai pēc tam, kad tā daļas savienojas un veido pašu lietas saturu. No šejienes skaidrs, ka jebkuras lietas esamība ir tās vienotībā.” (S.th., 1a, q. 11 art. 1 c.) Šeit Toma doma ir tuva pazīstajam Augustīna slēdzienam par to, ka „jebkura skaistuma forma ir vienotība”. (Contra Gent., II, 58)
Ja skaidrību saprot kā to vai citu kvalitāti, bet proporciju un saskaņu saprot kā šīs kvalitātes struktūru, tad integrāls veselums, bez šaubām, parādīsies viena un otra apvienojumā, struktūrai un tās kvalitatīvajam saturam izpaužoties kā vienotam vai,
pareizāk, daudzībā vienotam veselumam. Tālāk pamanāms, ka filosofa uzmanību piesaista tieši skaistuma estētiskā puse atšķirībā no nestrukturētas un globālās tā uztveres. Šajā Toma tekstā jūtama tendence skaistumu traktēt kā materiāli plastisku fenomenu. Šie estētiskie aspekti Toma darbos iegūst tālāku attīstību. Jāpiemin arī viņa izpratne par pilnību kā piemītošu tam, „kam nepiemīt nekāds trūkums atbilstoši tā pilnības pakāpei”. Taču par pilnību vēlāk.
Cits Toma sacerējumu teksts izskaidro tā koncepciju, kas, viņaprāt, ir proporcija. No iepriekšējā teksta Toma filosofijā neiedziļinājies lasītājs var secināt, ka Toms izprot proporciju kā noteiktu skaista priekšmeta formālo struktūru. Toms kategoriski iebilst pret šādu viņa mācības par proporciju izpratni tekstā, kurā par ikvienas proporcijas pamatu viņš pasludina dievišķo gudrību, kas pasauli ir darinājusi proporcionālu un harmonisku. „Dievs dēvējas skaists kā pasaules harmonijas un skaidrības cēlonis”. Taču diez vai Toma darbos var atrast nepārprotamu skaistuma piedēvēšanu Dievam izolēti, jo Dievs ir augstāk par jebkādu noteiktību. Skaistums var eksistēt vienīgi saliktos, no vairākām daļām veidotos un tātad materiālos (tomiskā nozīmē) priekšmetos. Skaistums tajos ir nevis tāpēc, ka tie ir salikti un materiāli, bet, gluži pretēji, tie ir skaisti tik lielā mērā, cik tie pārvar tiem piemītošo salikto daudzdaļību un izpauž tajā vienību un veselumu. „Skaistums rodams ne sastāvdaļās kā materiālajā, bet formas spožumā kā formālajā” (Opusc. de Pulchro); lai arī, kā mēs redzējām, bez daudzveidības skaistums nav iespējams.
To, ka skaistumu šī vārda īpašajā nozīmē mēs attiecinām vienīgi uz redzamā un dzirdamā sfērām „un nesaucam par skaistām garšas un smaržas”, (S.th., 1a. 2ae q. 27 a. 1 ad 3) Toms izskaidro ar estētiskās uztveres izziņas raksturu. „Atbilstoši savai iedabai skaistais,” runā Toms, „ir salīdzināms ar izziņu, priecējot mūs jau ar savu izskatu vien; no šejienes izriet, ka, izvērtējot skaistumu, īpaša nozīme ir tiem jutekļiem, kuriem vairāk piemīt izziņas spēja. Tādas ir redze un dzirde, kas paredzētas kalpot saprātam; tātad mēs runājam par skaistu krāsu, par skaistu balsi”. (S.th., 1a. 2ae q. 27 a. 1 ad 3) Tāpēc, ka redze ir cēlāka par dzirdi (In Iam Epist. Ad Corinth., c. XII, lect. 3, v. 15 – 16), Toms seko Aristoteļa domai, apgalvojot, ka „par skaistu tiek saukts tas, kas patīkams redzei”. (1a, q. 5 a. 4 ad 1) Redzes īpašo stāvokli tālāk akcentē fakts, ka skaistuma uztveres procesā redze liek mosties mīlestībai pret to gan lietiskā, gan intelektuālā aspektā. „Ķermeniskā redze ir jutekliskās mīlestības sākums, un līdzīgi tam garīgā skaistuma uztvērums ir garīgās mīlestības sākums.” (1a. 2ae q. XXVII a. 1 c.)
Šādā nozīmē Toms runā par cilvēka ķermeņa skaistumu, kurā viss ir organizēts atbilstoši likumam par proporcijām, kā arī par garīgo skaistumu, kurā „cilvēka uzvedība vai viņa darbība ir labi samērīga viņa saprāta skaidrībai”. Tādā veidā plastiskā samērība kā saprāta skaidrības rezultāts attiecas uz skaistuma būtību.
Analizējot skaistuma kategoriju, Toms neatstāj bez ievērības nejēdzīgā kategoriju. Šī kategorija arī pēc mūsu domām pieder estētiskajām kategorijām. Nejēdzīgais no Toma viedokļa ir „nepieciešamā skaistuma trūkums”, kas liek sevi manīt kā lietas veseluma un proporcionalitātes pati „mazākā nepietiekamība”. Tāpat kā skaistums iedalāms fiziskajā, intelektuālajā un tikumiskajā, tā arī nejēdzīgais izpaužas šajos pašos trīs veidos. Skelets - fiziskā nejēdzīguma, sofists - intelektuālā un sātans - tikumiskā nejēdzīguma piemērs.
Šajā brīdī jebkurš var pavaicāt: kāda tad pēc Toma domām ir atšķirība starp skaistumu un labo? Abi taču šķiet līdzīgi saprātīgi, vienādi mērķtiecīgi, un abi ir cilvēka centienu mērķis. Toms dod brīnišķīgu skaidrojumu, kas ne tikai izceļ skaistuma fenomena patstāvību, bet ir visīstākais Atdzimšanas skaistuma izpratnes priekšvēstnesis. Var teikt vairāk: Toma piedāvātā labā un skaistuma atšķirība vēl
vairākus gadsimtus saglabāja centrālo vietu estētiskajā sistēmā līdz pat Kantam un Šopenhaueram. Atbilstoši šai Toma teorijai, kamēr labais ir pastāvīgu cilvēka centienu priekšmets un mērķis, skaistums ir sasniegts mērķis, kad cilvēka centieni un vēlmes nomierinās un cilvēks sāk just labsajūtu izzinošā un vērojošā intelekta atbrīvotībā no centieniem un gribas piepūles. Tādējādi atšķirībā no labā skaistais ir tieši saistīts ar izziņu, turklāt ar izziņu, kas sasniegusi apmierinājumu. „Par labo jāsauc tas, kas vienkārši apmierina vēlēšanos, bet skaistums runā tur, kur pati priekšmeta uztvere sagādā labsajūtu.” Daži estētikas vēsturnieki iet tālāk un piedēvē Tomam tādas kategorijas kā gaume, mākslinieciskā iztēle, skaistuma, smieklīgā utt. izjūta. (skat. 200, 130; 140; 134; 367 - 374) Tomēr, ņemot vērā šo kategoriju pamatojuma nepietiekamo skaidrību Toma darbos, mēs tās neapskatīsim.
Salīdzinājumā ar stingro un bargo viduslaiku ticību atklāsmes patiesībām Toma darbos gluži vai pirmo reizi parādās skaidrs viedoklis par estētiskās labpatikas absolūto patstāvību un tās patstāvīgo un specifisko priekšmetiskumu. Skaistums šeit tiek traktēts kā sasniegta lietderība, t.i., kā lietderība bez jebkādas piepūles tās sasniegšanā un uzturēšanā. Citās vietās Toms par to runā vēl skaidrāk. Substanciāli pielīdzinot skaistumu un labo vienu otram, viņš tos atšķir, kā viņš pats izsakās, „pēc to izpratnes”, pēc to dažādajiem jēgas aspektiem. Tā kā ir iespējams vēlēties tikai kaut ko, jau tāpēc vien labais un skaistais ir „forma”. Taču forma, būdama vēlmes priekšmets labā sfērā, ir izziņas priekšmets skaistajā. Tāpēc mērķis, pirmkārt, šī vārda tiešā nozīmē ir raksturīgs labajam; skaistumā mērķis, būdams sasniegts, jau it kā vairs nevar būt mērķis, tas kļūst par tīru formu, kas tiek skatīta pati par sevi, t.i., nesavtīgi. „Skaistums saistīts ar formālā mērķa jēdzienu.”
Taču nedrīkst domāt, ka no četriem aristoteliskajiem cēloņiem Toms lieto tikai formas principu. Estētiskajā, kā arī izziņas sfērā kopumā, forma patiesi ir nozīmīgākā. Tomēr, atzīstot formas tāpatību ar grieķiski platonisko idea, Toms lietas ideju saprot gan kā lietas pirmtēlu, gan kā tās izziņas sākumstāvokli, turklāt ne obligāti atdalot ideju no lietas. Tā var būt tai pilnībā imanenta. Mājas ideja arhitekta prātā eksistē paralēli mājai. Taču, kad mēs runājam - „cilvēks rada cilvēku” vai „uguns rada uguni”, tad lietas ideja un lieta ir viens un tas pats, līdzīgi kā viens un tas pats ir lietas ideja un lietas cēlonis. Pēc Toma domām, lietas forma ir tas pats, kas tās matērija, tās mērķis un tās cēlonis. Toms savā vispārīgajā mācībā par pasaules radīšanu apgalvo, ka pasaule nav Dieva emanācija, tāpēc ka Dievam nepiemīt matērija. Taču, tā kā neeksistē nekas, kas nav Dievs, Dievs rada lietas uzreiz, vienlaicīgi ar to formu un matēriju. Tādējādi jebkura lieta, pēc Toma domām, ir materiāla un formāla, vienlaicīgi būdama gan darbīga, gan mērķis pati sev. Lūk, kāpēc jebkura lieta, mēs teiktu, ir savdabīgs mīts, jo tā ir gan cēlonis pati sev, gan pašmērķis, turklāt darbīgais un mērķa principi tajā ir materiāli īstenoti un formāli organizēti.
Izdarot secinājumus no iepriekšminētajiem Toma darbu tekstiem, kam ir tieša saistība ar estētiku, nepieciešams piebilst, ka Tomam estētiskais priekšmets ir priekšmets, kura sasniegšana neprasa nekādu piepūli, vēlmi vai gribu, jo parādās tīras formas veidolā kā nomierināta un pašpietiekama redzējuma priekšmets, t.i., pašpietiekamas labpatikas sniegts daudzībā vienots un proporcionāls veselums. Viegli pamanīt, ka ikviens šāda estētiskā priekšmetiskuma definēšanas aspekts ir tiešs Atdzimšanas estētikas priekšvēstnesis, ja ne tās sākums.
Viduslaikos mākslas darbu bija pietiekami, un pietiekami daudz bija cilvēku, kas pārdzīvoja specifisko labpatiku, vērojot šo darbu dzīvības pilno formu strukturālo izstrādājumu. Taču tikai apskatītajā XIII gs. filosofiskajā skolā, un vispirms tieši Toma darbos, kļuva sadzirdams spēcīgs un pārliecināts viedoklis, ka tempļi, ikonas un kults var būt tieši estētikas priekšmets, pašpietiekamas un pilnīgi nesavtīgas baudas
priekšmets, materiāli plastiskas struktūras un tīras formas priekšmets. Tomēr tādēļ, ka