El cálculo del ingreso laboral

Mirdzas Gailes mūžs pamatā aizritēja P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas (vēlāk – Vēstures un filoloģijas) fakultātes Latviešu literatūras katedrā. No 1945. gada līdz 1948. gadam M. Gaile studēja LVU Filoloģijas fakultātes Latviešu literatūras katedras aspirantūrā, no 1947. gada līdz 1949. gadam strādāja par asistenti, lektori, vecāko pasniedzēju Latviešu valodas un literatūras katedrā. No 1949. gada līdz 1952. gadam veica Filoloģijas fakultātes dekāna vietnieces pienākumus. No 1959. gada līdz pat 1986. gadam M. Gaile ievēlēta docentes amatā. No 1970. gada līdz 1979. gadam bija Filoloģijas fakultātes Padomes zinātniskā sekretāre. 1980. gadā M. Gaile pensionējās, un no 1980. gada līdz 1986. gadam pieņemta darbā par docenti katru akadēmisko gadu uz diviem mēnešiem. Raksturojot M. Gailes darbu, kolēģi (A. Grigulis, K. Krauliņš, M. Briģe u. c.) atzīst, ka M. Gaile pret visiem uzticētajiem pienākumiem izturējusies ar lielu atbildības izjūtu [4].

122 ZinātņuvēstureunmuZejniecība

M. Gailes devums literatūras didaktikā

M. Gaile strādājusi ar latviešu literatūras mācību metodiku un bijusi pirmās metodikas (1959) līdzautore [5], kā arī 1973. gadā sagatavojusi otro metodikas grāmatu – „Literatūras mācīšanas metodika”. Šajā grāmatā autore izmantojusi pašas ilggadējo pieredzi, docējot literatūras metodikas kursu LU un vadot pedagoģisko praksi, kā arī respektējusi krievu metodiķu un 1959. gadā izdotās pirmās literatūras mācīšanas metodikas atziņas (Gaile, Grase, Niedra, 1959). Monogrāfijas sākumā M. Gaile raksturojusi literatūras metodiku kā zinātni un literatūru kā mācību priekšmetu, kā arī norādījusi literatūras funkcijas: literatūra – izziņas devēja, audzinātāja, domāšanas veicinātāja, skolēnu pasaules uzskata veidotāja, skolēnu valodas bagātinātāja [6]. Kā galvenos literatūras darba veidus autore izcēlusi pārrunas un skolotāja stāstu. Literatūras mācīšanas metodiku iedalījusi trīs pakāpēs: 1) izskaidrojošā lasīšana (1.–3. klasē), 2) literatūras lasīšana (4.–7. klasē), 3) literatūras vēsture (8.–11. klasē).

Metodiķe uzskatīja, ka literatūras lasīšanas metodikas galvenie uzdevumi ir skolēnu iepazīstināšana ar labākajiem folkloras, latviešu un klasiskās literatūras darbiem; atsevišķu daiļdarbu lasīšana un analīze – forma nav nošķirama no satura, idejas, domu un izjūtu uztveršana ar literāro tēlu palīdzību, kas veido pasaules uzskatu, veicina valodas kultūras attīstību; skolēnu runas un rakstu valodas attīstīšana. Pārrunās ar skolēniem jārada problēmsituācijas, lai veicinātu skolēnus domāt, dažādot analīzes gaitu. Stundām jābūt dzīvām un interesantām, nodarbībās jāveido sistēma, jāievēro pakāpenība, kas atbilst gan skolēnu attīstības pakāpei, gan audzināšanas uzdevumiem. Lasīšanas kursa vielas atlasē metodiķe ieteikusi izmantot literāro žanru bagātību un daudzveidību – tautasdziesmas, pasakas, dzeju, liroepiku, stāstu, noveli, romānu, kā arī izvēlēties tādus daiļdarbus, kas ir raksturīgi sava žanra paraugi ar spilgtu un vienkāršu izteiksmi, piemēram, A. Brigaderes „Sprīdīti”, „Maiju un Paiju”, Raiņa „Zelta zirgu” kā labus lugu paraugus; tautas pasakas kā spilgtas un vienkāršas izteiksmes paraugus; R. Blaumaņa „Nāves ēnā” kā literārā darba kompozīcijas paraugu. Metodikas grāmatā M. Gaile izvērsti aprakstījusi literatūras teorijas, literatūras vēstures mācīšanas metodiku, pārskata un monogrāfisko tematu, dažādu literatūras veidu un žanru mācīšanas iespējas.

Literatūras vēstures mācīšanas metodikā literatūras daiļdarbi jāaplūko un jāvērtē vēsturiskā secībā, ieteicams mācīt rakstnieka biogrāfiju, noskaidrot viņa lomu attiecīgā laikmeta sabiedriskajās cīņās, parādīt rakstnieku kā sava laika pilsoni, pēc metodiķes domām, jāparāda literatūras audzinošā loma – „atklājot jauniešiem literāro varoņu dziļos pārdzīvojumus un izjūtas, skolotājs audzina viņus, rāda viņiem pareizo dzīves ceļu”. Vidusskolas klasēs pietiekami daudz uzmanības jāveltī literatūras attīstības gaitai attiecīgajos periodos, kā arī literatūras metožu apskatam. Jāpadziļina skolēnu zināšanas literatūras teorijā, kā arī jāizkopj viņu valoda. Literatūras vēstures viela iedalāma 2 tematu grupās: pārskata tematos (noteiktas zināšanas par attiecīgiem literatūras vēstures posmiem, literatūras virzieniem, rakstniekiem un atsevišķiem viņu darbiem) un monogrāfiskajos tematos (veido it kā mazu monogrāfiju par attiecīgo rakstnieku).

M. Gaile pētījusi latviešu literatūras metodikas attīstības vēsturi (viņas pētījums aptver 1944.–1977. gadu) [7, 8, 9, 10]. Pamatojoties uz raksturīgām literatūras

E. Stikute. Mirdzas Gailes ieguldījums latviešu literatūras didaktikas attīstībā 123 didaktikas attīstības tendencēm pa desmitgadēm, literatūras metodikas attīstības vēsturi viņa iedalījusi trīs posmos: I posms (1944–1954), II posms (1955–1964), III posms (1966–1977).

M. Gaile bijusi viena no literatūras mācību grāmatu autorēm. Viņa veidojusi šādas mācību grāmatas: „Literatūra 8. klasei” („Zvaigzne” Rīgā, 1968; nodaļa „Pārskats par cittautu eposiem” – 46 lpp.); „Literatūra 9. klasei” („Zvaigzne” Rīgā, 1969; nodaļas „Vilis Plūdonis” – 30 lpp. un „Ernests Birznieks-Upītis” – 28 lpp.); „Literatūra 10. klasei” („Zvaigzne” Rīgā, 1969; nodaļa „J. V. Gēte” – 12 lpp.); „Literatūra 11. klasei” („Zvaigzne” Rīgā, 1969; nodaļas „Vilis Lācis, Anna Sakse, Arvīds Grigulis” – 51 lpp. un „Žanis Grīva” – 4 lpp.).

Metodiķi interesējuši daiļdarba satura un formas jautājumi. Literārā darba analīzē M. Gaile uzsvērusi nepieciešamību parādīt skolēniem mākslas darbu kā veselu, nedalāmu vienību.

Darbā ar tekstu, pēc metodiķes domām, izšķirami šādi darba veidi: teksta la sī- šana, vingrināšanās izteiksmīgā lasīšanā, iepazīšanās ar rakstnieka valodu, literārā sa- cerējuma plāna veidošana, literārā darba atstāstīšana, literārā darba analīze, literatūras teorijas jautājumu noskaidrošana, mācīšanās no galvas. M. Gaile pievērsusies arī literatūras teorijas jautājumiem, kur par būtisku uzskatījusi kompozīcijas, darba veida un saistītās un nesaistītās valodas aplūkošanu daiļdarbā. Norādījusi, kā un kāpēc, minot terminus, jāskaidro nezināmi svešvārdi, kā tie cēlušies, ko nozīmē.

M. Gaile Latvijas Universitātē docējusi dažādus studiju kursus: „Latviešu lite- ratūras mācīšanas metodika” (klātienes, neklātienes studentiem), speciālsemināru „Daiļdarba analīze skolā”, speciālkursu „ārpusklases darbs”, speciālkursu „Sace- rējumu mācīšanas metodika”, speciālkursu „Literatūras mācīšanas aktuālas pro- blēmas”. Docente vadījusi studentiem kursa darbus un diplomdarbus literatūras vēsturē un metodikā. „Doc. M. Gailes lekcijas ir labi sagatavotas. Viņa sniedz studentiem dziļas un vispusīgas zināšanas, kam liela nozīme pedagoģiskajā audzināšanā. Viņa mūsu republikā ir viena no labākajām latviešu literatūras metodiķēm,” atzinis katedras vadītājs A. Grigulis [11].

Docente M. Gaile vadījusi studentu pedagoģiskās prakses Rīgas un rajona skolās, tādējādi „mācot un sagatavojot darbam veselu paaudzi latviešu valodas un literatūras skolotāju, kas strādā Latvijas PSR skolās” (E. Stanke) [12].

M. Gailes publikācijas

Docente M. Gaile Izstrādājusi disertāciju „A. Upīša vēsturiskās traģēdijas” (1954), iegūstot filoloģijas zinātņu kandidāta grādu. Viņas nozīmīgākā publikācija ir monogrāfija „Literatūras mācīšanas metodika” (1973). Literatūras didaktikas teorē- tiskās atziņas un praktiskā pieredze atklājas metodiskajās grāmatās un metodiskajos rakstos: M. Gaile, H. Grase, V. Niedra. „Latviešu literatūras metodika” (1959); M. Gaile, H. Grase, V. Niedra. „Rakstu darbu metodika” (1961) [13]; M. Gaile „ārpusklases darbs latviešu valodā un literatūrā” (kopā ar A. Lauri) (1967); literatūras mācību grāmatu vidusskolai (VIII, IX, X, XI klasei) atsevišķu nodaļu izstrādē, kā arī metodiskos rakstos dažādās grāmatās (par A. Upīša vēsturiskajām traģēdijām, H. Ibsena daiļradi, latviešu tautas mīklām). Savas atziņas par dažādiem literatūras

124 ZinātņuvēstureunmuZejniecība didaktikas jautājumiem – žanru apguvi, dažādu rakstnieku daiļrades mācīšanu (Rainis, E. Veidenbaums, A. Sakse, H. Ibsens, E. Birznieks-Upītis), mācību satura integrāciju latviešu valodas un literatūras stundās, sacerējumu mācīšanas problē mām, lietišķajiem rakstiem skolā, literatūras stundu plānošanu, organizēšanu un vadī šanu, jaunākās literatūras mācīšanu, literāro darbu idejiskās un mākslinieciskās analīzes vienotību, vidusskolu absolventu literatūras eksāmena rezultātiem, pedagoģiskās prakses problēmām skolā u. c. – metodiķe paudusi vairāk nekā 30 rakstos periodikā („Padomju Latvijas Skola”, „Karogs”, „Skolotāju Avīze”, „Cīņa”, „LPSR ZA Vēstis”, „Padomju Jaunatne”, „Padomju Students”).

M. Gailes apbalvojumi

Par ieguldījumu literatūras didaktikā M. Gaile saņēmusi vairākus apbalvojumus: 1969. gada 7. februārī sakarā ar LVU 50. gadadienu apbalvota ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Goda rakstu par lieliem nopelniem pedagoģiskajā un audzināšanas darbā, par aktīvu piedalīšanos sabiedriskajā darbā. Metodiķei piešķirta LPSR IM krūšu nozīme „Izglītības darba teicamnieks”, piešķirts goda nosaukums „Latvijas PSR nopelniem bagātais skolotājs” [14].

M. Gailei, Filoloģijas fakultātes latviešu literatūras katedras docentei, atzīmējot 60 gadu jubileju, par labu un ilggadēju mācību, audzināšanas un zinātnisko darbu un aktīvu līdzdalību sabiedriskajā dzīvē izteikta pateicība (P. Stučkas LVU pavēle Nr. 39-k 1973. gada 15. februārī, parakstījis rektors prof. V. Millers).

Latviešu literatūras katedras docentei, filoloģijas zinātņu kandidātei Mirdzai Gailei par ilggadēju un apzinīgu darbu, veicot fakultātes padomes sekretāres pienākumus laikā no 1970. līdz 1979. gada jūnijam, izteikta rektora pateicība (1979. gada 11. oktobra ierosinājuma vēstule LVU rektoram Nr. 501/6-548).

Literatūras didaktikas izveidē strādājuši daudzi ievērojami skolotāji, metodiķi, literāti, izglītības darbinieki, tai skaitā literatūras metodiķe docente M. Gaile. Tā kā viņu dzīvesdarbībā ir daudz nozīmīgu ideju mūsdienu literatūras didaktikas kontekstā, svarīgi novērtēt viņu devumu un nopelnus literatūras didaktikas attīstībā, jo, tikai apzinot un novērtējot pagātnē uzkrāto didaktisko pieredzi, varam izvairīties no pieļautajām kļūdām un veidot tādu literatūras didaktiku, kas, balstīta uz pagātnes vērtīgo pieredzi, atbilst 21. gadsimta prasībām, mācību priekšmeta specifikai, latviešu mentalitātei un kultūrvidei.

VĒRES

1. Pedagoģiskā doma Latvijā no 1940. gada līdz mūsu dienām. R.: Puse, 1998, 5. lpp. 2. Gaile Mirdza Anša meita. LU arhīvs. 8420. l., 7. apr., 177 lp. Lieta sākta 1945. gada

1. aprīlī, beigta 1986. gada 31. maijā. 3. Turpat, 5. lp.

4. Turpat, 113., 137., 157. lp.

E. Stikute. Mirdzas Gailes ieguldījums latviešu literatūras didaktikas attīstībā 125 6. Gaile M. Literatūras mācīšanas metodika. R.: Zvaigzne, 1973. 253 lpp.

7. Gaile M. Literatūras mācīšanas izveide Padomju Latvijā (1940–1967). Viļa Lāča Liepājas Valsts Pedagoģiskā institūta zinātniskās konferences materiāli. Liepāja, 1968, 54.–57. lpp.

8. Gaile M. Literatūras mācīšanas izveide. Skolas un pedagoģiskās domas attīstība Padomju

Latvijā. Pedagoģisko zinātņu kandidāta A. Miķelsona redakcijā. Latvijas PSR Izglītības

ministrijas Skolu zinātniskās pētniecības institūts. R.: Zvaigzne, 1969, 107.–120. lpp. 9. Gaile M. Literatūras mācīšanas attīstība. P. Stučkas LVU Redakcijas un izdevniecības

daļa. Rīga, 1973, 13., 19. lpp.

10. Gaile M. Literatūras mācīšana skolās ar latviešu mācību valodu (1940–1977). Humanitārā cikla mācību priekšmetu satura un metožu attīstība Latvijas PSR vispārizglītojošā skolā. Zinātniskie raksti A. Stara redakcijā. Latvijas PSR Izglītības ministrijas Pedagoģijas zinātniskās pētniecības institūts. R., 1983, 23.–38. lpp.

11. Gaile Mirdza Anša meita. LU arhīvs. 8420. l., 7. apr., 113. lp. Lieta sākta 1945. gada 1. aprīlī, beigta 1986. gada 31. maijā.

12. Turpat, 157. lp.

13. Gaile M., Grase H., Niedra V. Rakstu darbu metodika. Rīga: LVI, 1961.

14. Gaile Mirdza Anša meita. LU arhīvs. 8420. l., 7. apr., 177 lp. Lieta sākta 1945. gada 1. aprīlī, beigta 1986. gada 31. maijā.

Summary

Associate professor M. Gaile was the co-author of the first literature methodology (1959), and the methodology of written work (1961); in 1973 she prepared the second methodology book „Methodology of Teaching Literature”; researched the history of the development of Latvian literature methodology and was one of the authors of literature textbooks as well. She turned to the issues of the content and forms of a literary work; delivered lectures in the course of studies „Methodology of Teaching Latvian Literature” and conducted students’ teaching practice. In the 50ies–80ies of the 20th _{century a whole}

generation of Latvian language and literature teachers were taught and prepared for pedagogical work under the guidance of M. Gaile.

The article gives an insight into M. Gaile’s lifetime activity and analyses the contribution of the associated professor of LU and methodologist to the development of Latvian literature didactics.

Keywords: M. Gaile, methodology of Latvian literature, contribution to literature